Par resursiem
Arvien biežāk mēs saskaramies ar dalībnieku jautājumiem par resursiem – par to, kas vispār ir resurss, kā saprast/apzināt savus resursus, kā tos izmantot. Nereti cilvēki atklāj, ka viņi tiešām apzinātā līmenī nesaprot šī vārda nozīmi, vienkārši, ir pierasts domāt, ka mums taču katram ir kaut kādi resursi. Tieši tādā teorētiskā līmenī. Tāpat, mēs sastopam cilvēkus, kuri ir pārliecināti, ka viņu gadījumā, viņiem resursu nav. Ar pārliecību, tādu dziļu pretenziju pret dzīvi, ka citiem ir, bet viņiem gan nekā tāda nav. Šajā rakstā mazliet vairāk par resursiem, ceram, ka tas jums palīdzēs labāk apzināt savējos.
Ja mēs domājam par resursiem kā tādiem, tad mums katram ir pieeja dažāda veida resursiem visas dzīves laikā. Piemēram, mums ikvienam ir noteiktas prasmes, rakstura īpašības, talanti, savs īpašais spēks, kaut kas, kas mums tiešām labi padodas. To sauc par resursu, un mēs uz to ikdienā paļaujamies, bieži, pat neaptverot, ka mums tas ir pieejams un mēs to izmantojam. Šī veida resursu mēs esam ieguvuši vai tas mums ir dots kopš dzimšanas (kāds piedzimst skaists, kādam ir talants matemātikā, kāds lieliski orientējas svešā pilsēta, kāds ļoti labi plāno, organizē, komunicē utt.). Cilvēki pat neaizdomājas par to, ka viņiem ir šādi dotumi vai prasmes, noniecina tās, uzskata par pašsaprotamām vai domā, ka tādas piemīt visiem.
Mūsu personīgie resursi ir tie, ko mēs izjūtam kā atbalstošus, spēcinošus, papildinošus, paplašinošus. Tās īpašības, kuras jūs sevī pazīstiet, bet neizjūtiet, kā spēcinošas, nav jūsu resurss. Meklējiet plašāk vai dziļāk, iespējams, apjautājieties cilvēkiem, kam jūs uzticieties, kādas jūsu īpašības viņi jūsos saredz kā tiešām lieliskas, pat unikālas. Pieaugušam cilvēkam, lai tas spētu pilnvērtīgi piedzīvot savu dzīvi, būtu jātiek skaidrībā ar saviem intra-personīgajiem resursiem. To apzināšana un atzīšana rada dziļu pateicības sajūtu par to, kas ir pieejams, tad dzīvē ienāk vairāk prieka.
Nākamais resursu veids, kas mums ir pieejams, ir resurss, ko mēs saņemam esot mijiedarbībā ar citiem (inter-personālais). Mēs varam padomāt plašāk, kāda sadarbība, mijiedarbība, kontakti ar kādiem cilvēkiem, grupām, sadarbības tīkliem, priekš mums ir spēcinoša un mēs gūstam no tā atbalstu. Dažreiz cilvēki saka, ka viņi dzīvo vieni un nav neviena, kas viņiem būtu kā atbalsts. Tas ir skumji, ka cilvēks neizjūt nevienu sev apkārt kā atbalstošu. Taču, mēs nekad nevaram būt droši vai tā patiešām ir vai faktiskā situācija tomēr ir citādāka – cilvēkam nevis van atbalsta, bet viņš nepieņem ne no viena atbalstu, izvairās no attiecību veidošanas neiesaistoties tajās, vērtī apkārtējos, neuzticēs utt.
Mums ikvienam ir nepieciešama būšana pastāvīgā apmaiņā un tas nozīmē visu dzīvi mācīties dod un ņemt. Kad cilvēks atsakās ar otru runāt, piemēram, viņš atsakās būt apmaiņā. Nav būtiski iemesli (katram ir sava taisnība, par to citreiz), būtiski ir tas, ka apmaiņa starp cilvēkiem vairs nav iespējama vai turpinās ar mīnusa zīmi. Ir reizes, kad attiecību pārtraukšana ir vienīgais veids, kā turpināt dzīvot (vardarbīgu, toksisku attiecību gadījumā, piemēram), taču problēma ir tajā, ka pati pārtraukšana ir tikai pagaidu risinājums. Jo vairāk šādu pārrāvumu, jo mazāk resursa no mijiedarbības un lielāks ir risks, ka cilvēkā var nostiprināties pārliecība par pasaules netaisnību, “slikto sistēmu” utt. Pieauguši cilvēki mācās būt attiecībās, piedzīvot un pieņemt viedokļu dažādību, spēju būt tuviem un intīmiem, būt kopā un būt atsevišķi, iesaistīties dažādās lomās, pildīt dažādas funkcijas, īstenot varu utt. Šīs mācību stundas mēs apgūstam gan personīgās, gan profesionālās attiecībās.
Trešais resursa veids ir mums pieejamais ārējais resurss. Laikam jau ar šo resursu veidu mums ir visvienkāršāk tikt skaidrībā, jo dzīve materiālā pasaulē to mums to ir iemācījusi. Šeit ietilpst mums piederošie īpašumi, materiālās vērtības, uzkrājumi un ieguldījumi, vērtslietas, un viss pārējais, kas vien ir īpašumā, kam var noteikt cenu un kas mūs balsta šajā dzīvē. Arī šeit būtiski tikt skaidrībā, kas ir mūsu rīcībā, kas mums tiešām pieder. Ja mēs ar to varam brīvi rīkoties, tad tas ir resurss. Ja mums piederošais īpašums vairāk mūsu izjūtās ir kā apgrūtinājumu, tad jāsaprot un jāatrisina apgrūtinājuma jautājums, bet tas tādēļ nepārstāj būt par resursu.
Un vēl kāds resursu veids ir tā saucamais trans-personālais resurss. Ar to mēs saprotam resursu, ko mēs iegūstam no pieredzes, kas pārsniedz mūsu individuālo un personīgo identitāti. Šis resursa veids rodas piedzīvojot kaut ko, kas ir plašāks par mums līdz šim zināmo, pazīstamo un izskaidrojamo. Piemēram, dzīva pieredze, ko mēs gūstam dabā – staigājot pa mežu, pļavu, kalniem, peldoties jūrā utt. Arī pieredze attiecībā uz ticību, reliģiju, Dievu, garīgām praksēm un meditācijām, eņģeļiem, likteni. Mūsu pieredze, piedzīvojot jebkura žanra mākslu – teātri, mūziku, glezniecību, skulptūru, dizainu utt. Šis resursu veids ir pieejams, ja mēs atļaujamies sevi piedzīvot kā daļu no cilvēces, šeit ir viss, kam priekš mums dzīvē vispār ir jēga, kādēļ mēs vispār dzīvojam tādā dziļākā līmenī. Ir cilvēki, kuriem šis resursu veids dotajā dzīves periodā nav saprotams un ir tikai daļēji pieejams apzināti (tas tiek noliegts, parasti, dēļ traumām, kuras pagaidām nav iespējams pārstrādāt).
Kapēc resursu jautājums mums visiem ir svarīgs? Tādēļ, ka mēs spējam kaut ko mainīt savā privātajā vai profesionālajā dzīvē tikai tad, ja mums ir pieejams nepieciešamais resurss. Pētījumi rāda, ka vislabāk piedzīvot izmaiņas iespējams cilvēkiem, kuriem ir pieeja ar mijiedarbību saistītam resursam un transpersonālam resursam. Vismazākās izredzes, savukārt, ir tiem, kam ir pieejams tikai transpersonālais resurss. Lai mēs patiešām varētu būt kontaktā ar sevi, ir nepieciešams būt starp cilvēkiem, kur iespējams piedzīvot apmaiņu ar citiem cilvēkiem un saņemt atgriezenisko saiti. Un vēl mums nepieciešams spēt izprast, kam priekš mums dzīvē vispār ir jēga, tā ir jāmeklē, pārdzīvojot savā dzīvē bēdas un priekus, paliekot kontaktā ar savu pieredzi, īpaši to daļu savas pieredzes, kurai nav loģiska izskaidrojuma. Neskatoties uz revolucionāriem zinātnes atklājumiem dažādās nozarēs, mēs joprojām nespējam rast atbildi uz jautājumu, no kurienes rodas cilvēka apziņa, kas ir dvēsele, kas notiek pēc nāves.
Ja lasot šo blogu, jūs aizdomājieties par savu resursu, meklējiet sev labu pavadoni – profesionālu konsultanu, kouču vai terapeitu, kas kļūs par vienu no jūsu resursiem. Sadarbībā ar profesionāli iespējams atrast labus risinājums savu esošo problēmu risināšanai, kas notiek uz uzticēšanos balstītā vidē, kur iespējams pārskatīt un integrēt savu līdzšinējo pieredzi un rast impulsus tālākai virzībai. Lai izdodas.