Par aizejošo gadu un nākotnes prognozēm
Gada nogale ir brīdis, kad iespējams veltīt laiku tam, lai atskatītos uz pagājušo gadu un iezīmētu ieceres nākamajam posmam. Kā cilvēki, kuru ikdienas darbs ir saistīts ar konsultēšanu, apmācībām un attīstības procesiem sociumā, gan individuālā, gan organizāciju līmenī, esam novērojuši dažas būtiskas izmaiņas, ar kurām labprāt padalītos.
Šis gads ir licis daudziem pieaugt
Pieaugšana vispār ir tāda jūtīga tēma. Vairumam no mums šķiet, ka mēs vairāk vai mazāk esam pieauguši, ja tiekam galā ar savu ikdienu, spējam pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, ja mums ir skaidrs, ko dzīvē vēlamies sasniegt utt. Šis gads iezīmēja pieaugšanas tēmu citā gaisotnē dēļ Ukrainā notiekošās karadarbības un ar to saistītajiem globālajiem procesiem.
Uz kara fona, daudziem ir nācies pārskatīt savus uzstādījumus, vērtības, lojalitātes, kas neapzināti vadījušas viņu dzīvi. Šķiet, ka cilvēku individuālajās dzīvēs, personīgajās attiecībās, biznesa sadarbībās, ģimenes sistēmās, organizācijās un sabiedrības kopienās, ar karu saistīto apstākļu dēļ, radušies jauni jautājumi. Un meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, daudziem ir nācies pieaugt. Negribot.
Karš izgaismo būtisko personīgā kontekstā, liek skatīties acīs nenovēršamajai tēmai par dzīvību un nāvi, par potenciālu, par jēgu, par dzīvi. Karš itkā “pārsviež” mūs citā mērījumā – no patīk/nepatīk, labi/slikti, ērti/ne tik ērti uz skalu par to, kam tagad ir jēga, dēļ kā ir vērts dzīvot. Kopš pavasara, mēs varējām novērot starppaaudžu traumu aktivizāciju. Daudzi piedzīvoja paniku un bailes, kā arī dziļu neizpratni par to, ka kaut kas tāds ir iespējams 21. gadsimtā. Varētu likties, ka mums kā paaudzei, kas nav piedzīvojusi karu savā dzīvē, nav ar to nekāda sakara. Taču tā nav. Mēs esam saistīti ar tiem kara aspektiem, kas turpina būt izslēgti kā daļa no mūsu ģimenes un sabiedrības vēstures, turpinot būt pārāk smaga, lai par to runātu. Saistību ar šo neapzināto iezīmē mūsu reakcijas uz karu kaimiņos tādā mērā, itkā tas notiktu ar mums pašiem. Karš tiešām ir beidzies, kad neviens vairs par to neatceras, tas vairs nav jāpiemin.
Karš izgaismo būtisko sabiedrībā, un mēs katrs kā sabiedrības loceklis atjēdzamies ierauti lielākos procesos – mums ir viedoklis par to kas ir un kas nav ģimene, kādai jābūt izglītības sistēmai, veselības aprūpei, demokrātijai utt. Šogad ikvienam bija savs viedoklis – tieši tik ļoti šis gads mūs aktivizēja. Diemžēl, aktivitātes raksturs bija polarizējošs, kur veidojās spēcīgas, nesamierināmas opozīcijas. Eskalācija jebkurai polarizācijai ir upura un varmākas dinamika, tas pats karš, tiešā vai pārnestā nozīmē.
Arī organizāciju vadības līmenī, ir vērojami procesi, ko varētu pielīdzināt pieaugšanai. Šķiet, ka daudzas organizācijas šogad zaudēja ilūzijas par to, ka viņas var izglābt konkrēti vadītāji, investoru līdzekļi, piesaistīti konsultanti, importētas/iepirktas procesu vai cilvēku vadīšanas metodes. Arī ideja par domāšanas un/vai attieksmes maiņu organizācijas darbinieku attīstībai nedeva iespējas rast atbildes uz jautājumiem, kas krājās kaudzītē. Daudzas organizācijas sāka ar pieaugušāku skatu izvērtēt pārmaiņu ieviešanas procesa nepieciešamību, tādi termini kā “uzticēšanās”, “ sadarbība”, “pārmaiņas” sāka vairāk tikt sadzirdēti pēc būtības.
Šajā gadā organizācijas arī bija spiestas atzīt, ka neskatoties uz pūliņiem, noteiktas ieceres beidza pastāvēt, tās vairs nebija iespējamas šajos apstākļos. Tā ir sava veida nāve vai transformācija. Bija biznesi vai noteikti biznesa virzieni, kuri tika slēgti, daudzi mazie biznesi pārstāja pastāvēt. Individuālā līmenī, dēļ tā organizāciju darbinieki piedzīvoja izmaiņas savā profesionālajā un personīgajā dzīvē, kas noveda viņus līdz situācijai, ka jautājumu ir daudz vairāk kā atbilžu. Tas rada impulsu pieaugšanas procesam, taču negarantē pašu pieaugšanu, tai nepieciešams kvalitatīvs atbalsts. Laikam nevienu gadu mēs neesam tik daudziem rekomendējuši meklēt profesionālu ilgtermiņa psihoterapeitisko atbalstu, papildus organizāciju konsultācijām un mācībām mūsu programmās.
Izdegšana
Atsevišķa tēma, kuru gribētos izcelt, ir izdegšanas simptoms. Šogad esam strādājuši ar cilvēkiem, grupām un kolektīviem, kuri vienkārši vairs nevar izturēt pa vecam (vairs neko negrib, kam šķiet, ka tiešām viss ir beidzies). Par izdegšanu šobrīd ir pieejams daudz informācijas un ikviens var atrast ieteikumus, kā palīdzēt sev kvalitatīvi atgriezties dzīvē. Izdegšana sistēmiskā izpratnē liek domāt par to, ka cilvēks ilgstoši ir bijis situācijā, kurā viņš ir darījis to, kas nav viņa darbs, uzdevums ne tikai darbā vai attiecībās, bet dzīvē kopumā.
Mēs skatāmies uz izdegšanu kā uz simptomātiku, kas raksturīga cilvēkiem, kas neapzināti atrodas sistēmiskā samezglojumā un ir iesaistīti “svešas nastas nešanā”. Respektīvi, cilvēks vairākus gadus, dažreiz gadu desmitus un dažreiz pat visu savu apzināto dzīvi, ir zinājis tikai vienu scenāriju – tikt galā, nest. Vēl vairāk, cilvēki, kas atrodas šajā dinamikā, pat savus mērķus formulē tādā veidā, lai varētu “panest vēl vairāk”, sasniegt kaut ko nozīmīgu utt. Visa izpratne par dzīvi ir formulējusies šīs dinamikas iespaidā un vienā brīdī ķermenis tieši un nepielūdzami pasaka “stop, es vairs tā neesmu ar mieru”.
Nešana ir neapzināta, bet tās sekas gan kļūst redzamas dēļ nekontrolējamām ķermeņa reakcijām un tiek piedāvātas apzināšanai. Izdedzis cilvēks “nes” kāda cita vietā, kādam par godu, zinot vai pieņemot, ka kāds cits netiks galā. Šīs dinamikas sakne, protams, ir ģimenes sistēmā. Tik ļoti darīt sev pāri mēs spējam tikai dēļ kaut kā, kas ir vēl būtiskāks priekš mūsu izdzīvošanas, kā mēs paši – dēļ saviem vecākiem un vecvecākiem, esot iekšēji kontaktā ar viņiem kā viņu bērni. Izdegšana atgriež mūs pie pieaugšanas tēmas, tas ir skaudrs veids kā pieaugt. Pieaudzis cilvēks spēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viņš dara vienu vai otru darbu, kāpēc viņš ir šajās attiecībās, ko viņš vēlas nākotnē sasniegt, viņam pieder vara izlemt. Pieaugušam cilvēkam, kas iekšēji darbojas kā bērns, tātad – nepieaudzis, šādas iespējas nav. Viņš dara un nevar pateikt “pietiek”, tādēļ viņa vietā to izdara ķermenis.
Organizācijas, kurās izdeg cilvēku grupas vai kolektīvi, ir īpašs stāsts. Organizācijas to risina dažādos veidos: pieaicinot motivējošos trenerus, piesaistot koučus un supervizorus, veidojot komandas saliedēšanas treniņus, attīstības programmas un dažādu iemaņu attīstības apmācības. No sistēmiskā skatpunkta, izdeguši kolektīvi nav par pašiem cilvēkiem kā individuālām vienībām (viņu personībām, raksturu, work-life balance utt. ), bet par to simptomātiku, ko šie darbinieki vai kolektīvi izpauž caur sevi kā daļu no organizācijas sistēmas. Bieži, izdeguši darba kolektīvi neapzināti atspoguļo to, kas organizācijā gadiem nav ticis risināts, uz ko negrib skatīties augstākais vadības līmenis, tā vietā, cenšoties “uzprišināt” darbiniekus, lai viņi varētu izturēt ilgāk. Kara tēma šajā gadā padarīja nešanu organizācijās vēl smagāku un daudziem, neiespējamu.
Ko mēs varam sagaidīt tālāk
Vērojot notiekošo no sistēmiskā skatpunkta, iezīmējas vairākas tēmas, kas mūs var sagaidīt nākotnē. Sistēmiskajiem paterniem ir daudz apgrūtinošu aspektu, bet tiem ir viena liela priekšrocība, tie padara nākotni prognozējamāku, rada noteiktu stabilitāti. No sērijas, ir slikti, bet skaidrs, ka tā tas arī turpināsies. Un ja paterni ir radījuši pozitīvu efektu, mēs nemaz nedomājam, kas tas varētu būt dēļ paterniem, parasti, mēs to piedēvējam paši sev un saviem sasniegumiem. Jūs jau noprotiet, ka mēs skatamies uz pasauli no sistēmiskā skatpunkta, kurā dzīvas sistēmas vada mūs, nevis mēs vadām sistēmas.
Pirmkārt, ārējo apstākļu iespaidā, mēs kā sabiedrība un kā indivīdi mainīsimies, saskaroties ar lielākām vai mazākām krīzēm. Iemaņas, kuras palīdz palikt komfortā, noturēt esošo stāvokli, paredzēt riskus un iekrāt nezināmajai nākotnei, mums nepalīdzēs kā iecerēts. Jāsaprot, ka viss, kas saglabā status quo stāvkli, pēc būtības, ir stagnējošs. Kāpēc? Tādēļ, ka dzīve pieprasa kaut ko pilnīgi citu. Tā pieprasa nomest visu lieko un iemācīties dzīvot nezināmajā no dienas uz dienu. Tie, kas visu lieko jau ir nometuši, šobrīd ir lielākā kontaktā ar realitāti un var vieglāk pieņemt lēmumus par turpmāko. Tā būs visvērtīgākā iemaņa, ko apgūt nākamajā periodā.
Organizācijas ir cilvēku veidotas sistēmas. To nākotnes veiksme ir atkarīga to augstāko pārvaldības modeļu un to īstenotāju saikni ar realitāti. Organizāciju paterni tās noturēs esošajā stāvoklī vēl ilgi, diez vai, organizācijām pašām būs kāda interese mainīties. Taču organizācijas arvien vairāk saskarsies ar to, ka esošie vadītāji vairs nevarēs sasniegt uzstādītos rezultātus, tām būs problēmas piesaistīt jaunus cilvēkus, un līdz šim veiktās pārmaiņas nenesīs cerēto atdevi. Tā pieaugot spiedienam no organizācijas iekšpuses, organizācijas varētu saskarties ar nepieciešamību pēc transformācijas, ne tikai pārmaiņām.
Otrkārt, būs jāsāk izdarīt precīzākas, godīgākas pret sevi un sabiedrību izvēles; skaidri jādefinē savas vērtības, pozīcija, uzskati. Kļūs skaidrāk redzami slēptie mērķi. Nozagt, apkrāpt vai piesavināties kļūs arvien grūtāk dēļ ārējiem apstākļiem. Šis process skars gan indivīdus, gan organizācijas. Biznesa un organizāciju kontekstā mēs visi mācīsimies, ko nozīmē būt līderim un uzņemties atbildību ilgtermiņā, veselīgā veidā.
Treškārt, kopējais fons liks meklēt mierinājumu, stabilitāti un cerību. Cilvēki būs spiesti meklēt atbalstu. Tie atbalsta veidi, kas šobrīd ir pieejami, ir daudz par maz un liela daļa no formām un metodēm, vairs nespēs sniegt nepieciešamo mierinājumu. Mēs esam lielu atklājumu un pārstrukturēšanās priekšā. Arī zinātnē, protams. Šis ir laiks, kas piedāvā atklāt iespējas transformācijai – procesam, kura rezultātā kaut kas mūsos mirst un atdzimst jaunā kvalitātē, atklājoties jaunai, patiesākai identitātei.
Noslēgumam, gribam teikt, ka ne jau viss, kas šeit rakstīts attiecas uz katru no mums. Varbūt, uz katru attieksies kāda daļa un varbūt neattieksies pilnīgi nekas. Novēlām visiem možu garu, iesoļojot nākamajā gadā. Galu galā, tā ir tikai ciparu maiņa. Un ja tā padomā, laiks vispār pastāv tikai mūsu prātā. Saule katru rītu uzaust un katru vakaru noriet ar vai bez pulksteņa. Mēs varam būt laipni viens pret otru, neatkarīgi no vecuma un apstākļiem. Laimīgi visiem!
Iveta Apine, Normunds Apinis
Systemic Constellations Center Riga, 2023